Noslēdzies ikgadējais 5 dienu cigun retrīts Abragciemā pie jūras, pulcējot vairāk nekā 50 dalībniekus kopīgai praksei, atpūtai, sarunām un iedvesmai. Retrītu vadīja sertificēta Džun Juaņ cigun III pakāpes instruktore ar retrīta vadīšanas tiesībām Īrisa Celma.
Šīs dienas dāvāja īpašu iespēju būt tuvāk dabai – meditācijas pie jūras un mežā, pastaigas pa smiltīm ar basām kājām un bezgalīgi jūras plašumi, kas aicināja apstāties, ieelpot un sajust. Jūras miers, meža klātbūtne un dabas dziedinošais spēks kļuva par neatņemamu retrīta daļu. Īpaši skaista bija pusnakts, kad, mēnesgaismas apmirdzēts, notika vingrinājums “Lielais koks”, un saullēkts – mirklis, kurā daba, prakse un klusums sastapās vienā veselumā.
Mūs priecēja arī Abragciema iemītnieki – ziņkārīgās pīles un majestātiskais baltais gārnis, kas reizēm kļuva par klusu mūsu prakses vērotāju.
Retrīta dienas piepildīja arī vērtīgas un iedvesmojošas lekcijas. Evija rosināja domāt par mākslīgo intelektu un mums pašiem – kāda jēga mācīties, ja MI zina visu? Maksims stāstīja par vides zinātni un to, kāpēc tā ir svarīga. Lauma pievērsās skaņas ietekmei uz cilvēku. Ilze atklāja aizraujošo gleznu “biogrāfijas” pasauli jeb provenanci, stāstot arī par izcilā latviešu gleznotāja Vilhelma Purvīša zudušo darbu meklējumiem un mākslīgā intelekta iespējām. Savukārt Īrisa aicināja ielūkoties dusmu dabā, dialoga attīstīšanā un darbā ar savu mērķu aktivizāciju.
Īpaša vieta retrītā bija terapeitiskajai zīmēšanai – caur zīmējumu mācījāmies aktivizēt savus personīgos mērķus, paspilgtinot sevī izpratni: “Man pašam vajag…” Zīmēšana kļuva par vēl vienu ceļu uz sevis izzināšanu, iekšēju skaidrību un drosmi apzināti izvēlēties to, kas mums patiesi ir svarīgs.
Retrītā piedzīvojām arī iešanu pa stikliem – praksi, kas simboliski māca saglabāt mieru, koncentrēšanos un uzticēšanos sev arī tad, kad ceļš šķiet neērts vai izaicinošs.
Vakari piederēja sadziedāšanās priekam, sarunām un kopā būšanai. Mūs pavadīja retrīta “moto” – tautasdziesma:
“Ej, slinķīti, pie bitītes,
Mācies bites čaklumiņu –
Ne tai kunga, ne vagara,
Pati gāja nesūtāma.”
Lai šīs dienas paliek kā atgādinājums par čaklumu, kas dzimst no iekšējas motivācijas, par spēju būt klātesošiem un par prieku darīt kopā.
Retrīta noslēgumā vienojāmies dziesmā “Pie Dieviņa gari galdi” – ar pateicību par kopā būšanu, piedzīvoto un visu, ko šīs piecas dienas mums atnesa.
Paldies visiem dalībniekiem par atvērtību, klātbūtni un kopā radīto!
Īpašs paldies mūsu “rūķiem” – visiem, kas ar savu darbu, rūpēm un palīdzību parūpējās, lai retrīts varētu notikt tik sirsnīgs, piepildīts un skaists.
Bet mūsu kopīgais ceļš turpinās – rudenī aicinām uz iešanu pa oglēm. Tā būs iespēja simboliski spert soli pāri savām bailēm un iekšējām robežām, trenējot drosmi, klātbūtni un uzticēšanos sev.
Vairāk informācijas par cigun nodarbībām: kaducejs.lv
Apskatiet foto no retrīta, fotogalerijā.
